Kultūras visā pasaulē zaudē savas valodas, savu balsi un telpas, kurās tās dzīvo. UC-CIPO pastāv, lai mainītu šo tendenci: atzītu katru kultūru, aizsargātu tās identitāti un piešķirtu tai pastāvīgu vietu, ko nevar atņemt robežas un laiks.
Īsā versija, ikvienam, kurš vēlas saprast, kāpēc tas ir svarīgi.
Nauda paliek augšā. Valsts un privātais kultūras finansējums galvenokārt tiek novirzīts lielām institūcijām lielajās pilsētās, nevis kopienām – tā tas ir bijis četrdesmit gadus.
Finansējums plūst prom no veidotājiem. Vairāk šīs naudas tagad nonāk ekonomikā, universitātēs un pētniecībā, nevis pie tiem cilvēkiem, kas faktiski rada un izplata kultūru.
Vietējās ziņas mirst. Neatkarīgie un vietējie laikraksti tiek slēgti, Amerikas Savienotajās Valstīs vien ir zaudēti aptuveni 3500 avīžu, un apmēram 50 miljoniem cilvēku tagad ir maz vai nav nekādu vietējo ziņu.
Neatkarīgie plašsaziņas līdzekļi visur tiek pakļauti spiedienam. Preses brīvība ir sasniegusi zemāko līmeni pēdējo divdesmit piecu gadu laikā, pasliktinoties visos pasaules reģionos, ne tikai Rietumos.
Kopības telpas tiek slēgtas. Tautas norises vietas un kultūras telpas slēdz savas durvis, kamēr lielākie spēlētāji ziņo par rekordlieliem ieņēmumiem.
Kopienas veido pašas savas. Kopienas reaģē, radot pašas savus medijus, kas pieder tām, un tas darbojas.Tieši to United Cultures veido.
Tas nav attāls risks, tas notiek tagad katrā reģionā, tiek mērīts un dokumentēts.
Kultūras neietilpst mūsdienu robežās, un tās nebeidzas ar robežu pārvietošanos – no dzimtenes izstumta kultūra joprojām ir tāda pati.
Viena un tā pati kultūra var pastāvēt vienlaicīgi daudzās valstīs un reģionos. UC-CIPO to reģistrē vienu reizi, saistot ar katru vietu, kur tās pārstāvji dzīvo. To nesadala līnijas kartē.
Impērijas ceļas un krīt, robežas tiek pārvilktas, bet reģistrēta kultūra saglabā savu identitāti un pastāvīgu pierakstu neatkarīgi no tā, kura valsts tagad valda tās zemē.
Kad kopiena tiek izklīdināta konflikta vai migrācijas dēļ, tās locekļi paliek kultūras nesēji.Pārvietošanās neizdzēš piederību, un UC-CIPO atzīst kultūru, lai kur arī cilvēki atrastos.
Valsts nav kultūra; vienā valstī var būt desmitiem vai simtiem atšķirīgu kultūru, un daudzas no tām neviens neatzīst.
Tādās valstīs kā Indija, Nigērija, Indonēzija un Papua-Jaungvineja ir simtiem kultūru un valodu, un katrai no tām piemīt pilnīga identitāte, ko ir vērts aizsargāt.
Subnacionālajām, reģionālajām, pamatiedzīvotāju, minoritāšu un diasporas kultūrām ir vienlīdzīgs statuss UC-CIPO Kultūrai nav jābūt lielai vai spēcīgai, lai to atzītu.
Kultūra var reģistrēties UC-CIPO ar savas kopienas starpniecību, nevis tikai ar valdības starpniecību. Kopienai pieder tās kultūra; ministrija to var apstiprināt, bet tai tā nepieder.
Ja briesmas ir vislielākās, aizsardzība ir pirmajā vietā.
Kultūras, kuru valoda ir nopietni apdraudēta vai kurās runā tikai neliels skaits vecāku cilvēku, saņem prioritāru atbalstu sava mantojuma reģistrēšanai un ierakstīšanai, pirms tas pazūd.
Prioritāte tiek piešķirta kopienām, kuras ir pārvietotas kara vai piespiedu migrācijas dēļ, lai saglabātu identitāti pat tad, ja to nevar izdarīt dzimtenē.
Kad kultūras elementi ir reģistrēti, tie tiek nostiprināti UC ķēdē: pastāvīgs ieraksts, kuru nevar mainīt vai izdzēst pat tad, ja kopiena izkliedējas.
